Nolaižoties Meksikas galvaspilsētā, nevaru atraut acis no violeti ziedošiem kokiem, kas zied visā krāšņumā un kā milzīgas lavandas izkrāso pilsētas ielas un kvartālus, kuros ņirb meksikāņu dzīve. Meksikā neesmu bijusi un alkstu uzzināt, kā tā izskatīsies dzīvē. Jāatzīst Meksika tiešām ir tik krāšņa, kāds bija iespaids no lidmašīnas loga, skatoties uz ziedošajām ielām.
Iepazīšanās
Lai arī lidojums bijis garš, ir svētdienas rīts un mēs metamies apskatīt Mexico City. Esam marta beigās un apburošā ziedošā koka jeb jakarandas alejas pilsētā rada sajūtu, ka esi nokļuvis kādā pasakā. Patīkamo sajūtu rada arī siltā vasaras saule. Tā kā nakti esam gulējuši lidomašīnas krēslā un Mexico City atrodas apmēram 2200 m virs jūras līmeņa, jūtamies mazliet apreibuši.
Meksikā dzīvo gandrīz 130 miljoni cilvēku, tomēr pirmais, ko pamanu, nav cilvēku pūļi, bet gan violetās jakarandas. Interesanti, ka šie koki nemaz nav Meksikas vietējie augi – tie atceļojuši no Dienvidamerikas, taču pavasarī kļuvuši par vienu no Mexico City simboliem.
Vispirms apskatām Antropoloģijas muzeju, kur saglabājušies daudzi acteku un maiju artefakti. Te atrodas arī slavenais Acteku Saules akmens, ko daudzi kļūdaini sauc par acteku kalendāru. Tas sver vairāk nekā 24 tonnas un ir viens no Meksikas simboliem. Pamielojamies ar pirmajiem Meksikas virtuves gardumiem. Un dodamies uz Chapultepec parku. Ui, kā te ņurdz dzīvība – čurros, krāsaini suvenīri, vietējie pikniko, klauni uzstājas, ir svētdiena un dzīve notiek. Ideāls skats ir no parka pils terasēm, kā milzīgais lielpilsētas parks, kas no augšas izskatās kā mežs saplūst ar augstceltnēm, kurās spoguļojas mākoņi zilajās debesīs. Vakarā kādiem veiklākajiem no grupas vēl ir spēka aiziet līdz vietējam skvēram un uzdancot ar vietējiem pensionāriem. Jā, svētdienas vaibiņš meksikāņiem ir par dzīves svinēšanu. Viņi to māk.
Pirmais pārgājiens
Nākamajā dienā braucam vēl augstāk kalnā – līdz turpat 3500 m virs jūras līmeņa. Jā, bija piedzīvojums ar navigāciju, kas ved pa šaurām ieliņām stāvi kalnā, un 14vietīgu busu, kam ir tik mazs motors, ka ne vella nevelk. Bet mēs uzbraucām. Un arī uzkāpām 3930 m augstā vulkānā, no kura skaidrā laikā varētu redzēt arī vairāk nekā 5000 m augstos vulkānus ar sniega cepurēm. Bet, mums pašiem ejot, laiks tā sabojājās, ka vienā brīdī arī sniga. Neticami, tikko pilsētā šortos un pusdienas laikā jau kalnā, kur arī Meksikā snieg sniegs. Šeit tā neesot bieža parādība, tā kā jutāmies pagodināti. Sajūtu ziņā arī varēja izjust augstumu, kas pieprasīja garākas pauzes un atelpas pārgājiena laikā. Toties kāda laime bija pēc pārgājiena tikt pie lauku kafejnīcā gatavotajiem takos un sasildīties ar mezkalu. Vietējie smejas, ka tekila ir tikai viena no mezkala šķirnēm, bet viss mezkals nav tekila. Ja tekilai ir šampanieša cienīga slava, tad mezkals ir tās mežonīgais lauku radinieks.
Zaļais džungļu parks
Tieši tas arī apbur, cik ātri var nomainīt ainavu, nobraucot zemāk. Pēc pārgājiena dodamies lejā uz pilsētu, kur mūs gaida naktsmītne ar baseinu. Un iepazīšanās ar savvaļas dzīvnieku, kas izskatās pēc maza lācēna, vēl varētu domāt, ka tas ir jenots, bet nē, izrādās dzīvniekus sauc par koatiem un tie Meksikā ir ļoti izplatīti. Nebaidās no cilvēkiem, rāpo pa bambusu stumbriem un dzīvojās savā nodabā kā ielas kaķi. Tie ir jenotu radinieki, bet atšķirībā no jenotiem bieži pārvietojas lielās grupās un dienas laikā ir ļoti aktīvi.
Kuernavakā iepazīstamies ar Meksikas mazpilsētas šarmu, ko veido daudzās krāsainās mājas, nogaršojam arī krāsainu kukurūzas putru, ko servē kukurūzas vālītē. Un noķeram tropisku sajūtu parkā, kas iekārtots kanjonā ar upīti. Tālāk dodamies uz Tepoztlānu, vienu no Meksikas maģiskajām pilsētiņām, kur gandrīz vai kā svētceļojumā uzkāpjam līdz piramīdai, kas ieslēpusies starp kalniem, bet mūs nesagaida viesmīlīgi, jo ir slēgta. Toties vakaru izbaudām nu jau pie cita baseina ar margaritas kokteiļiem un skaistiem skatiem uz apkārtējiem kalniem.
Garais brauciens uz okeānu
Lai arī Meksikā ir maksas ceļi, pa kuriem var braukt ātri, tomēr arī uz tiem reizēm notiek negadījumi un mēs ceļā iestrēgstam vismaz uz 1,5 h un mūsu 10 h brauciens ar visām pauzēm un tml. Izvēršas par 13 h braucienu līdz okeānam. Nobraucam gar slaveno Akapulko, kas karteļu noziedzības dēļ ir zaudējusi savu kā drošas kūrortas vietas slavu. Jāatzīst, ka arī mums pašiem, tuvāk Akapulko ir nedaudz neomulīgi, jo karteļu policijas patruļas uz ceļiem redzamas gana bieži. Ir arī lēgālie policisti. Bet ej nu viņus atšķir. Kas ir karteļa policija? Nemarķētas automašīnas, kas pārvietojas ar bruņotiem džekiem. Vai tas apdraud tūristus? Lielākoties nē 😊 Tomēr mūsu mērķis bija pa gaismu nokļūt līdz okeāna lagūnai, pārcelties uz tūristu mītni salā, ko aptver lagūna. Piķa tumsā iebraucām ciemā, kur pie lagūnas atrodas vien dažas mājas. Skaidrā spāņu valodā 😊 sarunājām, lai mūs pārceļ, paspējām uz tūri pa bioluminiscences lagūnu. Ārā bija +30 grādi, ūdens bija silts kā piens. Vai tiešām ūdens spīdēja? Jā, neticami. Atkal kā pasakas filmās. Ar roku šķel ūdeni un tas veido tādu kā gaismas šalti. Izrādās, bioluminiscenci rada mikroskopiski organismi – dinoflagelāti. Kad ūdens tiek sakustināts, tie izstaro zilganu gaismu, it kā lagūnā būtu sabirušas tūkstošiem zvaigžņu. Šis efekts ir redzams tikai laikā, kad nav lietus sezona. Neticami. Mēs to pieredzējām.
Nakts hamokā un rīts pie okeāna
Ciematiņš pie okeāna bija īsta sērfotāju paradīze, kā dēļ arī šeit tūristi galvenokārt brauc. Nu vēl varētu braukt iepazīties ar sērferiem no štatiem, ja tas ir aktuāli 😊 Ārā ir tik karsts, ka nolemju gulēt hamokā viesu namā pašā okeāna krastā un smiltīs. Tā bija labākā izvēle, jo pirms saullēkta atverot acis viss horizonts bija iekrāsojies sarkans, skaistāk nevar būt. Un tu esi ellē ratā Meksikas rietumos mazā ciematiņā, uz kuru var nokļūt tikai ar laivu. Paēdam lieliskas brokastis okeāna krastā, kāds izīrē dēli un iet pamēģināt noķert savu laimi okeāna viļņos, kāds cits iziet pārgājienā gar okeāna krastu, kāds paķer sauli, bez sauļošanās krēma nodegšana garantēta 20 minūtēs. Pusdienas laikā smiltis pie okeāna ir tik karstas, ka bez zandalēm nevar nekur aiziet. Labi, es mēģināju, jo devos sarunāt laivu, kas mūs pārcels atpakaļ uz krastu, kur ir mūsu mašīnas. Tas nozīmēja, ka pa saules apspīdētajām smiltīm skrēju kā pa karstām oglēm, un ēnā masēju pēdas, lai pārliecinātos, ka nav jau aizdegušās.
Atpakaļ kalnos
Dažu stundu brauciens un no okeāna svelmes esam atpakaļ kalnos. Iebraucam Oahakā, vienā no Meksikas kultūras dārgumiem. Nakšņojam pašā vecpilsētā, kur vakarā visa pilsēta tusējas pilsētas centrālajā laukumā, ņirb nakts dzīve. Krāsainās pilsētas mājiņas atgādina par spāņu ietekmi, bet īstenībā tik ļoti raksturo Meksiku. Nākamajā dienā apskatām tiešām iespaidīgās piramīdas seno zapoteku kompleksā un dodamies pārgājenā uz sausajiem ūdenskritumiem un dabiskajām terasēm, kas ir pilnigs instagram spotiņš. Arī pati taka ir ainaviska, atklājot ainavu ar dažādiem tuksneša augiem, arī tik Meksiku raksturojošiem kaktusiem. Šajā reģionā ražo mezcal – tradicionālo alkoholisko dzērienu no agaves, piestājot pie viena pārdevēja mums ir gan mezcal degustācija, gan tūre. Tad nu varam doties tālāk, garākā braucienā pa Meksikas šoseju, kas, iestājoties tumsai, pārvēršas par gaismiņu parādi, te ir atļauts auto aprīkot ar visvisādām gaismām un tas ir iespaidīgi.
Kaktusu mežs
Dienas pirmo pusi pavadām īstā kaktusu mežā, tie saauguši cieši viens pie otra un šādi stiepjas lielās platībās. Meksikā aug vairāk nekā puse no visām pasaules kaktusu sugām. Daudzas no tām savvaļā nav sastopamas nekur citur uz Zemes. Vienkārši skaties un brīnies. Izejam smuku aplīti pa kaktusiem un braucam uz piejūras pilsētu Meksikas līcī – Veracruz. Tā bija pirmā lielā spāņu ostas pilsēta Meksikā, un tieši šeit pirms piecsimt gadiem sākās Eiropas un Amerikas kultūru sajaukšanās, kas joprojām jūtama mūzikā, ēdienos un tradīcijās. Atpūsties pie jūras šeit īsti nebūs variants, jo pludmalē cilvēku tik daudz, ka nebūtu pat kur dvielīti nolikt. Toties vakarā, ietrāpam klusajā sestdienā, ir ļoti dzīvīgi. Ielas tirdziņi, muzikanti, uz ielas notiek dejas, turpat vaļā baznīca, kur cilvēki sapulcējušies atzīmēt Kristus augšāmcelšanos. Viss vienā putrā. Lieliski.
Kafijas audzēšana Meksikas tropos
Sākam ar peldi ārpus pilsētas, jā, šeit var izbaudīt silto jūras ūdeni bez pūļiem. Un dodamies uz ekskursiju kafijas audzētavā. Izrādās, Meksika ir viena no pasaules lielākajām kafijas ražotājām, un lielākā daļa kafijas tiek audzēta kalnos, tropu koku paēnā. Klimata pārmaiņas satrauc arī vietējos audzētājus – ziemas kļūst siltākas, bet kafijas augam nepieciešams vēsāks periods, lai tas varētu sakrāt spēkus ziedēšanai. Tas ir neticami, ka vēl vakar staigājām pa sausiem kaktusu mežiem, bet šodien jau esam mitrajos tropos, kur, izejot nelielu pārgājienu, noslēgumā piedzīvojam arī negaisa lietusgāzi. Par laimi, jau esam paspējuši apsēsties kafejnīcā pie vakariņu galdiem.
Tuvāk baltajiem vulkāniem
Divas naktis pavadām Pueblā, kas ir Meksikas baroka pērle kalnu vidū. Diena, protams, ieplānota, lai tuvāk apskatītu baltos vulkānus. Sadalāmies – stiprajos un baudītājos. Vieni dodas pārgājienā ar 1000 m kāpienu 4000 m virs jūras līmeņa augstumā un otri uzbrauc līdz kalnu pārejai starp diviem baltajiem vulkāniem, no kuriem viens ir aktīvs un jau pie pārejas pieeja tiek stingri regulēta, lai vulkāna aktivitātes gadījumā varētu efektīvi efakuēties. Vietējā leģenda stāsta, ka abi vulkāni ir mīlnieki. Popokatepetls ir kareivis, kurš joprojām sargā savu iemīļoto Iztakihuatlu. Tāpēc viens vulkāns joprojām kūp, kamēr otrs guļ kā apsnigusi sievietes figūra kalnu grēdā.
Vakarā Pueblā apskatām tirdziņu ar amatnieku darinājumiem, satiekam Baibu, kas šeit dzīvo jau vairāk nekā 10 gadus un viņa mums ir sakrāsojusi olas. Tādās pašās lavandas krāsās, kā ziedošie koki. Uztaisām olu kauju. Un dodamies vakariņās. Ā, jā, tie, kas bija drosmīgi uzgrauza arī pa kādam tarakānam, ko šeit tirgo uz ielas uz svaru. Vienu saujiņu jau var. Bet vakariņās ēdam tradicionālo gaļu ar tumšo šokolādes mērci. Mērci sauc mole poblano – viens no slavenākajiem Meksikas ēdieniem. Tajā sajaucas čili pipari, garšvielas un šokolāde. Salds tas nav, drīzāk bagātīgs un mazliet noslēpumains. Gluži kā pati Meksika.
Saules piramīda
Dodamies apskatīt vienu populārākajām piramīdām Meksikā – Saules piramīdu, kas atrodas pie Mexico city. Ļoti liela. Iespaidīga. Skaties un brīnies, kā cilvēki ir nopulējušies. Vēlme radīt kaut ko lielu un varenu cilvēkam ir asinīs. Pusdienās nosvinam mūsu grupas biedrenes dzimšanas dienu. Ir gan svecītes, gan dziesmas latviešu un spāņu valodā ar vietējiem muzikantiem. Vakarā izstaigājam krustu šķērsu Meksikas centru un uztaisām ceļojuma noslēguma ballīti. Esam tikpat skaļi kā meksikāņi. Dzīve ir jābauda, kamēr esam dzīvi!
Meksika pārsteidza gan ar savu krāšņo dzīvi, gan ainavām. Vienā ceļojumā paspējām būt starp sniegotiem vulkāniem, kaktusu mežiem, tropu džungļiem un okeāna lagūnām. Un visur cilvēki prata svinēt dzīvi – parkos, laukumos, pludmalēs un pilsētu ielās. Kur vēl tā var? Viva la México!
Ja arī Tu vēlies piedzīvot Meksiku, meklē ceļojumu šeit!
