You are currently viewing Meksika vs. ASV – divas kaimiņienes, divas pilnīgi atšķirīgas pasaules

Meksika vs. ASV – divas kaimiņienes, divas pilnīgi atšķirīgas pasaules

Meksiku un ASV šķir viena robeža. Kartē tās ir kaimiņienes. Ceļojot šķiet – divas pilnīgi dažādas pasaules. Abās ir milzīgas pilsētas, tuksneši, kalni, okeāns, iespaidīga daba un ceļi, pa kuriem var braukt stundām.A Abās var vienā ceļojumā piedzīvot +30 grādus un sniegu. Abās ir vietas, kur nostājies un vienkārši skaties – nu, kā kaut kas tāds vispār var būt? Bet sajūta ir pavisam cita. ASV pārsteidz ar mērogu. Meksika – ar dzīvi.

ASV – viss ir liels

Amerikā kaut kā viss grib būt liels. Auto ir lieli. Motori ir lieli. Kafijas krūzes ir lielas. Brokastīs – vafeles ar kļavu sīrupu. Benzīntankā limonādes automāts piedāvā gandrīz vai simts dažādu garšu. Nevajag tik daudz? Tas nekas. Amerikā var! Un tad ir daba. Tā arī ir liela.

Lielais kanjons, kur Kolorādo upe atrodas vairāk nekā pusotru kilometru zem tevis. Cionas ieleja, kuru ieskauj simtiem metru augstas klintis. Nāves ieleja ar kanjoniem, izžuvušām upju gultnēm un ģeoloģiskiem brīnumiem. Džošua koki tuksnesī. Sekvojas, pie kurām obligāti jānostāda cilvēks, citādi fotogrāfijā nemaz nevar saprast, cik tie koki patiesībā ir milzīgi.

Un varbūt tieši sekvoju mežā vislabāk var sajust Amerikas mērogu. Staigā pa mežu gandrīz kā Latvijā. Tikai pēkšņi saproti, ka koki ir gigantiski un daži no tiem te auguši jau tad, kad mūsu šodienas pasaule vēl nebija pat iedomājama.

Meksika – viss ir dzīvs

Meksikā pirmā sajūta ir cita. Nolaižoties Mexico City, no lidmašīnas loga redzu dzīvīgās ieliņas. Saule silda, pilsēta atrodas vairāk nekā divus kilometrus virs jūras līmeņa, bet mēs pēc nakts lidmašīnā metamies iekšā pilsētas dzīvē. Un tā dzīve ir visur. Chapultepec parkā ģimenes pikniko, tirgo čurros un krāsainus suvenīrus, uzstājas klauni. Skvēros dejo pensionāri. Pilsētu laukumos skan mūzika. Uz ielas var notikt tirgus, dejas un reliģiski svētki vienlaikus. Šķiet, ka meksikāņiem nevajag īpašu iemeslu, lai svinētu dzīvi. Viņi vienkārši to dara.

Amerikā daba ir galvenais varonis

Mūsu ASV ceļojums lielā mērā ir stāsts par dabu. No Losandželosas dodamies uz Džošua nacionālo parku. Tuksnesis, savdabīgie koki un milzīgas klinšu formas. Pēc tam 500 kilometru brauciens uz Arizonu un Lielo kanjonu. Un tur sākas īstais piedzīvojums. Kāpiens vispirms ved lejup. Tas ir mānīgi patīkami. Kājas iet, skati fantastiski, Kolorādo upe tuvojas. Bet ir viena problēma. Viss, ko nokāp lejā, pēc tam būs jāuzkāpj augšā. Daļa pieredzējušo gājēju laikus griežas atpakaļ. Citi aizskrien lejā, pārliecināti par saviem spēkiem. Mēs tiekam līdz upei, atveldzējamies un sākam garo ceļu atpakaļ. Es ar vienu no ceļotājiem diebju augšā, bet vienai grupas dalībniecei šādas kalnu pieredzes nav. Tā nu kāpjam kopā. Lēnām. Soli pa solim. Augšā tiekam jau nakts vidū. Virs mums – milzīgas tuksneša debesis un zvaigznes. Lūk, tāda ir Amerika, kuru atceros es.

Meksikā vienā dienā vari nomainīt gadalaiku

Meksikā daba nav mazāk iespaidīga. Tā vienkārši ir citāda. Vienu rītu braucam līdz aptuveni 3500 metriem un kāpjam 3930 metrus augstā vulkānā. Mexico City vēl staigājām gandrīz vasarīgā saulē, bet kalnā sāk snigt. Pēc pārgājiena sildāmies ar tako un mezkalu. Pēc tam nobraucam lejā – un atkal viss mainās. Baseins. Zaļumi. Koati, kas staigā apkārt gandrīz kā mūsu ielas kaķi.
Vēl pēc dažām dienām jau esam pie Klusā okeāna, kur ir ap +30 grādiem, smiltis dedzina pēdas un naktī lagūnā ūdens sāk spīdēt. Naktī dodamies tūrē pa lagūnu. Ar roku pārvelc ūdenim, un tajā uzplaiksnī zilgana gaisma. Bioluminiscence. Stāvi siltā ūdenī kaut kur Meksikas rietumos un domā – vai šis vispār ir pa īstam?

ASV piedzīvojums ir organizēts. Līdz brīdim, kad vairs nav

Amerikas nacionālie parki daudzviet ir perfekti organizēti. Cionā kursē autobusi, kas ved no vienas pārgājienu vietas uz nākamo. Takas ir marķētas. Informācija pieejama. Uz slaveno Angels Landing taku pat nevar vienkārši aiziet – jāiegūst atļauja loterijā. Bet Amerika ļoti ātri var kļūt arī mežonīga.Braucam uz Buckskin Gulch. Grants ceļš ved desmitiem kilometru prom no civilizācijas. Sāk nedaudz līt. Kanjonā parādās tērcītes. Tad upītes. Tad mazi ūdenskritumi. Skaidrs – sākas plūdi. Tiekam atpakaļ līdz auto, bet sausais grants ceļš pa šo laiku pārvērties dubļu trasē. Mums ir četru riteņu piedziņa, bet auto tāpat met sānis.Un pēkšņi perfektā nacionālo parku Amerika pārvēršas par īstiem mežonīgajiem Rietumiem.

Meksikā piedzīvojums sākas jau uz ceļa

Meksikā nevajag pat īpaši meklēt piedzīvojumu. Navigācija var aizvest 14vietīgu busu pa stāvu ieliņu, pa kuru tam īsti nevajadzētu braukt. Desmit stundu pārbrauciens negadījuma dēļ var pārvērsties trīspadsmit stundās. Tu brauc gar Akapulko un vēro bruņotus vīrus nemarķētās automašīnās.Vēlāk piķa tumsā ierodies mazā ciematā pie lagūnas, spāņu valodā sarunā laivu un pēc brīža jau peldi siltā, spīdošā ūdenī. Amerikā bieži zini, kur būs piedzīvojums. Meksikā reizēm pats ceļš līdz tam jau ir piedzīvojums.

Steiks pret tako?

Amerikā mums bija kovboju krogi, ribiņas, steiki, olas, bekons un vafeles ar kļavu sīrupu. Un kafija. Daudz kafijas. Meksikā – tako mazā lauku ēstuvē pēc pārgājiena, mezkals pie tā ražotāja, krāsaina kukurūza, ēdiens ielas malā un Pueblā slavenais mole poblano – gaļa ar tumšu mērci, kurā sajaucas čili, garšvielas un šokolāde. Un, protams, arī grauzdēti kukaiņi.Vienu saujiņu jau var.
Amerikā ēdiens bieži ir par porcijas izmēru un komfortu. Meksikā – par garšu, pārsteigumu un jautājumu: kas, pie velna, šis ir?
Un tad pagaršo vēlreiz.

Sekvoju mežs pret kaktusu mežu

Šie varētu būt divi perfekti simboli abiem ceļojumiem. ASV – sekvoju mežs. Milzu koki, kalni, vēss un mitrs gaiss, četri gadalaiki. Klusums. Stāvi pie tūkstošgadīga koka un pats kļūsti mazs.
Meksikā – kaktusu mežs. Kaktusi aug tik cieši, ka tiešām rodas sajūta par mežu. Sauss gaiss, saule un pilnīgi cita ainava. Skaties un atkal jūties mazs, tikai pavisam citā pasaulē.
Un jau nākamajā dienā Meksikā vari būt mitros tropos kafijas plantācijā. Tas laikam ir viens no lielākajiem Meksikas pārsteigumiem – cik daudz dažādu Meksiku var satilpt vienā Meksikā.

Lasvegasa pret Oahaku

Lasvegasa ir Amerika kvadrātā. Gaismas. Kazino. Milzīgas viesnīcas. Spēļu automāti pat benzīntankos. Tuksneša vidū uzbūvēta pilsēta, kas paziņo: mēs varam uztaisīt jebko.
Oahaka ir pavisam cita enerģija. Krāsainas mājas, cilvēki laukumos, tirgi, ēdiens, senās zapoteku piramīdas, agaves lauki un mezkals. Lasvegasa šķiet radīta, lai cilvēku izklaidētu. Oahaka šķiet dzīva arī tad, ja neviens tūrists neatbrauktu.

Tad kura – Meksika vai ASV?

Ja gribas grandiozu dabu, leģendārus nacionālos parkus, roadtripu pa bezgalīgiem ceļiem un to īsto amerikāņu “viss ir iespējams” sajūtu, es brauktu uz ASV. Ja gribas krāsas, cilvēkus, ēdienu, mazliet haosa, senās civilizācijas, vulkānus, džungļus, kaktusus, okeānu un sajūtu, ka katra diena var aizvest pilnīgi citā pasaulē, es brauktu uz Meksiku. Bet izvēlēties vienu? Grūti.

ASV man lika atkal un atkal teikt: “Wow, cik tas ir iespaidīgi!” Meksika lika teikt: “Wow, cik te viss ir dzīvs!” Varbūt tā arī ir lielākā atšķirība. Amerika demonstrē savu varenumu. Meksika ievelk sevī. Vienā stāvi pie tūkstošgadīgas sekvojas vai Lielā kanjona malas un sajūties pavisam mazs. Otrā dejo pilsētas laukumā, ēd tako ceļa malā, kāp sniegotā vulkānā, skrien pa okeāna karstajām smiltīm un vakarā dzer mezkalu. Un beigās saproti – nav jau jāizvēlas. Jāpiedzīvo abas.

Uzzini vairāk par Meksikas braucienu un par braucienu uz ASV! Un izvēlies pats!

Atbildēt